Uhh.. Rīts sākās mierīgi un miegaini. Izlīdu no migas un sāku vērot, kā mani kolēģi ierodas darbā.

Lēnā rīta lecienā izskrēju savu iemīļāko trasi gar printeri, virtuves ūdens aparātu, kas mēdz skaļi rūkt un lielo silto radiātoru konferenču istabā. Šķiet, ka šī būs ikdienišķa diena, tomēr nē, pa gabalu dzirdu Annu skaļi mani saucam. Nojaušot ko nelāgu, paslēpos aiz krāsainā mapju plaukta, kur es jūtos droši! Izdomāju, tā kā man vēl nav iedots vārds, tad es varu arī neatsaukties. Tā arī daru! Tomēr Anna mani pamana un izvelk ārā no manas miļākās slēptuves... Nu esmu atšifrēts, mani aiznes uz ofisa tualeti un ieliek milzigā baltā dīķī, viņi to sauc par izlietni. Es jutos apjucis, jo man sala kājas un, tad pēķšņi virsū sāka gāzties ūdens. Es aizturēju alpu, un aizvēru acis, tomēr tas nepalīdzēja. Jutu manas ķepiņas un dibens kļuva slapšs, es taču neesmu netīrs. Viņi laikam man netic, zināms, skaistums prasa upurus. Laikam jau tā vajag, to cilvēki zina labāk. . .
Vēl joporjām jūtos slapš, toties šodien mani biežāk ņem rokās un vairāk lutina ar augļiem. Laikam man patīk mazgāties, vēl neesmu īsti drošs. Noteikti divi saldi kivi mani biežāk pārliecinās mazgāties...